paspurt
paspurt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | paspurstu | paspurstam | paspuru, paspūru | paspurām, paspūrām | paspuršu | paspursim |
| 2. pers. | paspursti | paspurstat | paspuri, paspūri | paspurāt, paspūrāt | paspursi | paspursiet, paspursit |
| 3. pers. | paspurst | paspura, paspūra | paspurs | |||
Pavēles izteiksme: paspursti (vsk. 2. pers.), paspurstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paspurstot (tag.), paspuršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: paspurtu
Vajadzības izteiksme: jāpaspurst
1.Mazliet, daļēji izspurt1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viesturs Dūle basām kājām un mazliet paspūris, iejucis jauniešu bariņā.
- Izlīdzina gaitu, saglauž spārnus un paspurušās spalvas.
- Roberto viņu bija stingri satvēris zem paspūrušajiem spārniem, Benijs turēja viņu pie astes.
- Roberto izbrīna pilns paskatījās uz Samsona paspūrušo galvu.
- Dzejnieka pavadītāju mati dancī paspuruši no lakām, sprādzītēm un želejām brīvi kā Medūzas cirtas.