papūt
papūt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | papūstu | papūstam | papuvu | papuvām | papūšu | papūsim |
| 2. pers. | papūsti | papūstat | papuvi | papuvāt | papūsi | papūsiet, papūsit |
| 3. pers. | papūst | papuva | papūs | |||
Pavēles izteiksme: papūsti (vsk. 2. pers.), papūstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: papūstot (tag.), papūšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: papūtu
Vajadzības izteiksme: jāpapūst
Mazliet, daļēji sapūt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Krēsls ir ļodzīgs, un logs ir papuvis.
- redzam, ka tāds papuvis, neregulāras formas.
- “Papūt un dzer lēnām.”
- PAPŪT, LŪDZU!
- Nē, vienkārši sākās radoši meklējumi, sak, kā, nez' tos megalītiskos akmeņus tehniski varēs pacelt, kā praktiski uzripināt trīs tonnas smagos akmeņus uz papuvušajiem aktu zāles dēļiem.