pakoķetēt
pakoķetēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pakoķetēju | pakoķetējam | pakoķetēju | pakoķetējām | pakoķetēšu | pakoķetēsim |
| 2. pers. | pakoķetē | pakoķetējat | pakoķetēji | pakoķetējāt | pakoķetēsi | pakoķetēsiet, pakoķetēsit |
| 3. pers. | pakoķetē | pakoķetēja | pakoķetēs | |||
Pavēles izteiksme: pakoķetē (vsk. 2. pers.), pakoķetējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pakoķetējot (tag.), pakoķetēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pakoķetētu
Vajadzības izteiksme: jāpakoķetē
Neilgu laiku, mazliet koķetēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- viņš pakoķetē, bet tad kļūst atkal nopietns, balsī jaušams siltums. “
- Tā pakoķetē ar vienu, ar otru.
- ir nulles vērtība, tik ļoti gribētos iztēlē pakoķetēt ar projekciju uz šodienu – tādā bezokupācijas anamnēzē.
- Lenija acis slīdēja pa viņas augumu, un kaut likās, ka viņa to neredz, viņa mazliet pakoķetēja, plecus grozīdama.
- Labi, draudzējos es ar Artūru vai pakoķetēju ar kādu citu džeku — nu, lielā mīla, viss ir forši, kāzas.