paklīdenis
paklīdenis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | paklīdenis | paklīdeņi |
| Ģen. | paklīdeņa | paklīdeņu |
| Dat. | paklīdenim | paklīdeņiem |
| Akuz. | paklīdeni | paklīdeņus |
| Lok. | paklīdenī | paklīdeņos |
paklīdene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | paklīdene | paklīdenes |
| Ģen. | paklīdenes | paklīdeņu |
| Dat. | paklīdenei | paklīdenēm |
| Akuz. | paklīdeni | paklīdenes |
| Lok. | paklīdenē | paklīdenēs |
Morāli pagrimis, degradējies, izvirtis cilvēks.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tie paklīdeņi – kaķi – , viņi taču nesarunājas.”
- Paklīdeņi atnāk un apzog dārziņus, lai arī patiesībā paši varētu strādāt un sev kaut ko izaudzēt.
- Bet, kaitinot paklīdeņus, viņš ir izlaidis no acīm žiglo kuci, kura, ošņājoties ārpusē, tomēr ir nonākusi pie nodevīgās spraugas žogā.
- Tu runāji ar emocionālo, māksliniecisko paklīdeņu meiteni, bet tūlīt es pārvērtīšos par naktstauriņu.
- Tur dzīvo paklīdeņi.