pabukņīt
pabukņīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pabukņīju | pabukņījam | pabukņīju | pabukņījām | pabukņīšu | pabukņīsim |
| 2. pers. | pabukņī | pabukņījat | pabukņīji | pabukņījāt | pabukņīsi | pabukņīsiet, pabukņīsit |
| 3. pers. | pabukņī | pabukņīja | pabukņīs | |||
Pavēles izteiksme: pabukņī (vsk. 2. pers.), pabukņījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pabukņījot (tag.), pabukņīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pabukņītu
Vajadzības izteiksme: jāpabukņī
Vairākkārt mazliet iesist, pagrūst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tu mani pabukņī, ja kas.
- Durga tai nolaizīja roku, uzmundrinot pabukņīja ar purnu un iesmilkstējās ļoti līdzjūtīgi.
- Kapteinis viņu pabukņījis ar kāju, lai mostas augšā.
- Durvis čīkstēdamas atdarījās, un, policista pabukņīts, telpā tika iestumts jauns vīrietis necilā mētelītī.
- Savējo vidū viens čoms, kurš pa vasaru bija aizbraucis uz Spāniju spēlēt saksofonu un piepelnīties, tovakar diezgan stīvos, bet pēc meitenēm siekalojošos puikas pēkšņi itin kā pabukņīja, sak, ko, vecīt, centies guldināt biksēs?