pabučot
pabučot 2. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pabučoju | pabučojam | pabučoju | pabučojām | pabučošu | pabučosim |
| 2. pers. | pabučo | pabučojat | pabučoji | pabučojāt | pabučosi | pabučosiet, pabučosit |
| 3. pers. | pabučo | pabučoja | pabučos | |||
Pavēles izteiksme: pabučo (vsk. 2. pers.), pabučojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pabučojot (tag.), pabučošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pabučotu
Vajadzības izteiksme: jāpabučo
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Tad, kad mēs par to vienojāmies, es vēl nezināju par visām šīm bandītu štučkām un sučkām — tu tam savam Stepaničam vēl varētu pabučot gredzenu kā franču komēdijās par itāļu mafiju!
- paņem drusku pabučo
- Cienžēlīgais, neņemat jaunā; ne sava prieka dēļ nāku, ļaujat roku pabučot.
- Gribas man tikpat viņu pabučot, pakutināt.
- Kuru gribu: pabučošu.