pārtraukt1
Lietojuma biežums :
pārtraukt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs, sintaktiskā funkcija: patstāvīgs darbības vārds vai fāzes modificētājs
Locīšana
1.Pēkšņi pārstāt, neturpināt (ko darīt, veikt).
1.1.Panākt, ka (darbība, process, arī stāvoklis) pēkšņi izbeidzas, neturpinās, netiek turpināts; būt par cēloni tam, ka (darbība, process, arī stāvoklis) pēkšņi izbeidzas, neturpinās.
1.2.Būt par cēloni tam, ka pēkšņi izbeidzas (dzīvība, mūžs).
1.3.Panākt, būt par cēloni, ka (klusēšana, klusums) pēkšņi izbeidzas, neturpinās.
2.Pēkšņi iesaistoties sarunā, panākt, ka (kāds) neturpina runāt, nepabeidz ko pateikt.
2.1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi vairs nedara, neveic ko; būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi vairs nedara, neveic ko.
3.Veidot (ko) ar atstarpi, atstarpēm, arī ar starplaikiem; atrasties, būt novietotam ar atstarpi, atstarpēm tā, ka starp tām atrodas kas cits.
4.apvidvārds Pārstrādāt, pārveidot.
5.apvidvārds Nokratīt (lielāko daļu).
Avoti: EH, LLVV
Korpusa piemēri