oponēt
oponēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | oponēju | oponējam | oponēju | oponējām | oponēšu | oponēsim |
| 2. pers. | oponē | oponējat | oponēji | oponējāt | oponēsi | oponēsiet, oponēsit |
| 3. pers. | oponē | oponēja | oponēs | |||
Pavēles izteiksme: oponē (vsk. 2. pers.), oponējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: oponējot (tag.), oponēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: oponētu
Vajadzības izteiksme: jāoponē
1.Apstrīdēt kāda domas, kādu uzskatu, iebilst pret ko, parasti publiski.
1.1.Publiski vērtēt, kritizēt kādu darbu (piemēram, referātu, disertāciju).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šobrīd daudzi oponēs, ka viņš taču ne par ko necīnās.
- “Nē, tas tā nav,” oponēja Dz.Poļaks.
- Gribu oponēt tiem, kas uzskata, ka piemaksas nebija pamatotas.
- Savukārt A. Rolis oponēja: “ Es esmu pret novadu veidošanu.
- Bet, lai mēs varētu oponēt, lai būtu cipariskie pierādījumi,