ošņa
ošņa kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ošņa | ošņas |
| Ģen. | ošņas | ošņu |
| Dat. | ošņai | ošņām |
| Akuz. | ošņu | ošņas |
| Lok. | ošņā | ošņās |
ošņa kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ošņa | ošņas |
| Ģen. | ošņas | ošņu |
| Dat. | ošņam | ošņām |
| Akuz. | ošņu | ošņas |
| Lok. | ošņā | ošņās |
Cilvēks, kas ar dažādiem (slepeniem) paņēmieniem cenšas uzzināt, izdibināt (parasti noslēpumus), iegūt (piemēram, ziņas, datus).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ješka krākdams ošņā savu niknāko ienaidnieku — nāvi.
- Atver, plēš, aptausta, ošņā.
- Skatās uz viņu, pēta svešinieci, ošņā gaisu, baidās.
- Bet šis ošņā, prašina, kas tā tik par svešu smaku.
- Radvilis ošņā Daugavas mitro smaržu kā apskurbis briežu bullis.