ošņāt
ošņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ošņāju | ošņājam | ošņāju | ošņājām | ošņāšu | ošņāsim |
| 2. pers. | ošņā | ošņājat | ošņāji | ošņājāt | ošņāsi | ošņāsiet, ošņāsit |
| 3. pers. | ošņā | ošņāja | ošņās | |||
Pavēles izteiksme: ošņā (vsk. 2. pers.), ošņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ošņājot (tag.), ošņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ošņātu
Vajadzības izteiksme: jāošņā
2.sarunvaloda Ar dažādiem (slepeniem) paņēmieniem censties uzzināt, izdibināt (parasti noslēpumus), iegūt (piemēram, ziņas, datus); ostīt2.
2.1.intransitīvs
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ošņāt nepatīkamu odekolonu, klausīties negaumīgu mūziku, iesaistīties neauglīgās sarunās.
- Tie rikšo pa apli ošņājot pēdas, bet tā arī nesatiekas.
- Kai-Tomijs caur pieri pablenza uz mani un piepeši sāka ošņāt gaisu.
- Un šis kaut kas ošņāja viņa, Sīma, piena šķīvīti!
- Tad, lūk, šis te Gulbis uzstājīgi ošņāja par Atvaru.