nospurt
Lietojuma biežums :
nospurt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nospurstu | nospurstam | nospuru, nospūru | nospurām, nospūrām | nospuršu | nospursim |
| 2. pers. | nospursti | nospurstat | nospuri, nospūri | nospurāt, nospūrāt | nospursi | nospursiet, nospursit |
| 3. pers. | nospurst | nospura, nospūra | nospurs | |||
Pavēles izteiksme: nospursti (vsk. 2. pers.), nospurstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nospurstot (tag.), nospuršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nospurtu
Vajadzības izteiksme: jānospurst
Ļoti apspurt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Iznāca daži sirmbārdaini mūki, garās drānas sajozuši ar resnām kaņepāju virvēm, kuru nospūrušie gali sitās viņiem pret ceļiem.
- No nospurušajiem vilnas dūraiņiem līda ārā pirksti, mēteļa viņam nebija, un viņš mīņājās no vienas kājas uz otru, lai nesaltu.
- Un, viņu pazīstot, šie vārdi varēja izklausīties draudīgi, lai gan patiesībā viss bija nevainīgi, cik nu vispār kaut kas varēja būt nevainīgi, runājot par Jonu Kirdēju, jo Ksavers Gurevičs gulēja uz nāves gultas, un viņa aizbilstamais jau sensenos laikos bija viņam apsolījis, ka nepametīs viņu vienu nāves stundā, taču nebija domājis, ka šī nāves stunda pienāks visnepiemērotākajā brīdī, it kā nāvei vispār varētu būt kāds piemērots brīdis; tā nu tagad viņš sēdēja notāra dzīvoklī Traķu ielā starp noputējušām, nodilušām ādas mapēm, no kurām rēgojās nospuruši papīru stūri, līdzās jaunajiem Gureviča gultas aizkariem, kurus kopā ar jaunajiem pēļiem bija viņam sagādājis tikai pirms mēneša, bet kuros jau dziļi bija ieēdusies zāļu un notāra runča mīzalu smaka, jo tas melnais, neaudzinātais dienaszaglis, vārdā Apelācijs, bija paradis mīžļāt, kur pagadās, un tagad tas pārmetoši un pagalam nedraudzīgi, kā varēja spriest pēc tā, cik nikni viņa aste slaucīja grīdu, vēroja, kā Jons Kirdējus puskurlajam, demences un pneimonijas nomocītajam, pēdējo sakramentu jau pieņēmušajam Gurevičam pacietīgi un veltīgi jau divdesmito reizi atbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem: " koa?
- Tāpēc tagad Jons Izidors Norvaiša, ik rītu atmodies, vispirms nopriecājās, ka joprojām ir dzīvs un naktī viņam nav pārgriezta rīkle, jo krievi, palikuši bez degvīna, kas tika taupīts zālēm, un saņemdami to tikai katru dienu pa šļakatiņai, niknojās un kļuva arvien nevaldāmāki; Fomins – arī tas pēc raciona samazināšanas kļuva arvien drūmāks un vieglāk aizkaitināms; un pēc trūcīgajām brokastīm rotmistrs mēdza izklāt uz galda nospurušu, pleķainu karti un ar svina zīmuli tajā iezīmēja krustiņus pie tiem miestiem un ciemiem, kur, kā viņam ziņoja, sērga jau bija manīta, un šīs atzīmes draudīgi tuvojās Biržiem, un sevišķi daudz to bija tajā Žemaitijas daļā, kur pletās viņa zemes, Milkanti un apkārtējās muižas, taču Milkanti bija gana nomaļa vieta; tas, kas miera laikā bija nomales lāsts, posta laikos viņiem nozīmēja īstu glābiņu – tālu no galvenajiem ceļiem, tālu no takām, kuras mīdīja ienaidnieku karaspēki; Varņi, Tveri un Telši, šķiet, cieta visvairāk, taču arī stipri tuvāk, gan austrumos, gan ziemeļos, arvien klātāk Biržiem un arvien biežāk ziņoja par kritušiem dzīvniekiem, par izmirušām muižām un saimniecībām, un Jons Izidors Norvaiša bija saņēmis skaidrus un nežēlīgus norādījumus, ko darīt, lai sērgu apturētu, un tā jau nebija viņa vaina, ka viņš pildīja pavēles.
- Bille nu sēdēja ar jaunu, gludu čību vienā kājā, vecu, nospurušu otrā.