norunāt
norunāt 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | norunāju | norunājam | norunāju | norunājām | norunāšu | norunāsim |
| 2. pers. | norunā | norunājat | norunāji | norunājāt | norunāsi | norunāsiet, norunāsit |
| 3. pers. | norunā | norunāja | norunās | |||
Pavēles izteiksme: norunā (vsk. 2. pers.), norunājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: norunājot (tag.), norunāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: norunātu
Vajadzības izteiksme: jānorunā
2.intransitīvs Runāt (visu laikposmu) un pabeigt runāt.
3.transitīvs Sarunā vienoties (ko darīt, par ko).
4.apvidvārds Apvārdot, ar buramvārdu palīdzību apturēt sāpes vai kādu slimību.
Avoti: LLVV, TlV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tika arī norunāts, ka Jura Kažas klātbūtne lidaparātā netiks afišēta.
- Algas saņemam, varbūt dažas dienas vēlāk, bet norunātajos apmēros.
- Iepriekš norunātā vietā katra suņa saimnieks krita zemē un imitēja sirdslēkmi.
- Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis norunāja aizgrābtu runu, un lieta darīta.
- Bijām norunājuši atstāt mājas atslēgu slēptuvē, tāpēc saimnieci vairs nesatikām.