nomušīt
nomušīt 2. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nomušīju | nomušījam | nomušīju | nomušījām | nomušīšu | nomušīsim |
| 2. pers. | nomušī | nomušījat | nomušīji | nomušījāt | nomušīsi | nomušīsiet, nomušīsit |
| 3. pers. | nomušī | nomušīja | nomušīs | |||
Pavēles izteiksme: nomušī (vsk. 2. pers.), nomušījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nomušījot (tag.), nomušīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nomušītu
Vajadzības izteiksme: jānomušī
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lai man piedod čekas nomušītais vecmeistars, bet tas ir objektīvi.
- Tik ātri taču viņi to zirgu nenomušīs, vai ne?”
- Labi, ka viņiem nenāca prātā mani nomušīt turpat uz vietas.
- – Šorīt smeršistu šoferis stāstīja: viens no mūsējiem esot nomušīts.
- Nezināju, kā rīkošos, ja nomušīts būs stirnas bērns.