nomutēt
nomutēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nomutēju | nomutējam | nomutēju | nomutējām | nomutēšu | nomutēsim |
| 2. pers. | nomutē | nomutējat | nomutēji | nomutējāt | nomutēsi | nomutēsiet, nomutēsit |
| 3. pers. | nomutē | nomutēja | nomutēs | |||
Pavēles izteiksme: nomutē (vsk. 2. pers.), nomutējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nomutējot (tag.), nomutēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nomutētu
Vajadzības izteiksme: jānomutē
Avoti: LLVV, EH
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Rita iebrāzās virtuvē un nomutēja meitu uz vaiga.
- — Henrika tēvs apskāva mani un neveikli nomutēja uz vaiga.
- Meitene arī, un tad – naudu dodot, viņa pieliecas un nomutē!
- – Grenvils uzgavilēja, kad sieva viņu mīļi nomutēja.
- Vai, iespējams, mīlestības, jo citu bibliotekāri viņš reiz bija nomutējis.