nomīt2
nomīt [nomît] 1. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nomiju | nomijam | nomiju | nomijām | nomīšu | nomīsim |
| 2. pers. | nomij | nomijat | nomiji | nomijāt | nomīsi | nomīsiet, nomīsit |
| 3. pers. | nomij | nomija | nomīs | |||
Pavēles izteiksme: nomij (vsk. 2. pers.), nomijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nomijot (tag.), nomīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nomītu
Vajadzības izteiksme: jānomij
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Daudz senu iezīmju ir darbību nosaukumiem ( nomina actionis).
- Stenterello staigā čabatās, bet kad tad toskānieši ir staigājuši nomītās čabatās?
- Darbā Nomina māksliniece norāda gan uz cilvēka milzu lepnību, gan viņa bojāeju.
- Konduktore tev uzkāpa uz kājam, sāpīgi nomīdama pirkstu, tu neko neteici.
- Jā, jā, pūcīte nomina zvirbulim kāju,” nosmej Jēkabs Imants.