nomīnēt
nomīnēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nomīnēju | nomīnējam | nomīnēju | nomīnējām | nomīnēšu | nomīnēsim |
| 2. pers. | nomīnē | nomīnējat | nomīnēji | nomīnējāt | nomīnēsi | nomīnēsiet, nomīnēsit |
| 3. pers. | nomīnē | nomīnēja | nomīnēs | |||
Pavēles izteiksme: nomīnē (vsk. 2. pers.), nomīnējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nomīnējot (tag.), nomīnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nomīnētu
Vajadzības izteiksme: jānomīnē
Mīnēt un pabeigt mīnēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš pat esot reiz nomīnējis kartupeļu lauku, lai to pasargātu no mežacūkām.
- Islāma valsts" to bija nomīnējusi jau pirms vairākām nedēļām," sacīja amatpersona.
- Rezultātā pilsētas centrs un citas vietas ir kā “ nomīnētas” ar suņu mēsliem.
- Vietējie pat baumojuši, ka Kārlis savulaik pat nomīnējis ābeļdārzu, lai tajā nesirotu kaimiņu puikas.
- un tikmēr tie pidari nomīnēja dzelzceļu...