nolēmēt
nolēmēt 2. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nolēmēju | nolēmējam | nolēmēju | nolēmējām | nolēmēšu | nolēmēsim |
| 2. pers. | nolēmē | nolēmējat | nolēmēji | nolēmējāt | nolēmēsi | nolēmēsiet, nolēmēsit |
| 3. pers. | nolēmē | nolēmēja | nolēmēs | |||
Pavēles izteiksme: nolēmē (vsk. 2. pers.), nolēmējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nolēmējot (tag.), nolēmēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nolēmētu
Vajadzības izteiksme: jānolēmē
Būt par cēloni tam, ka (kas, parasti ķermeņa daļa) kļūst stīvs, nekustīgs (piemēram, par slimību).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Paklīda baumas: Viktoram no krutkas dzeršanas kājas nolēmējušās, nevarot nekur iziet.
- Samulsusi no informācijas gūzmas un sievietes skarbās noteiktības, stāvēju kā nolēmēta.
- Viļumsonam gluži noņēmušās kājas, nejaudājis pat pakustēties, tikai blenzis kā nolēmēts.
- - Ko tu sēdi kā nolēmēta, paskaties, kāds ārā laiks!
- Bet esam kā nolēmēti un glāze ir zemē ( lai jau uz laimi!)