nogurkstēt
nogurkstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nogurkstu | nogurkstam | nogurkstēju | nogurkstējām | nogurkstēšu | nogurkstēsim |
| 2. pers. | nogurksti | nogurkstat | nogurkstēji | nogurkstējāt | nogurkstēsi | nogurkstēsiet, nogurkstēsit |
| 3. pers. | nogurkst | nogurkstēja | nogurkstēs | |||
Pavēles izteiksme: nogurksti (vsk. 2. pers.), nogurkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nogurkstot (tag.), nogurkstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nogurkstētu
Vajadzības izteiksme: jānogurkst
Īsu brīdi, vienu reizi gurkstēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Juzdams, ka nogurkst sofas atzveltņa āda, Volters Douels atbalstījās pret to un saskatījās ar Šelliju Makenziju.
- Vēl tikai nogurkst sniegs , kad viņi pavada tos līdz mājas stūrim , tad vecāki vēlreiz pagriežas un māj ar roku
- Iesēžoties sēdeklī jūtamas lielās sēdekļa atsperes kas nogurkst kā vecs dīvāns.
- Vakar viss vēl šķita normāli, bet šodien auto kārba sāk mani biedēt - parkingā un neitrālajā kaut kas klusi klaudz zem kājām, atpakaļgaitā ieliekas ar cirtienu, un braucot brīžiem kaut kas nogurkst, kā tad, ja granāta būtu tuvu beigām.
- Viņš sēdēja pie savas desmit gadus vecās automašīnas stūres un lepni pagrieza, grantij nogurkstot, rezidences priekšā.