noburbulēt
noburbulēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: retiLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | noburbulēju | noburbulējam | noburbulēju | noburbulējām | noburbulēšu | noburbulēsim |
| 2. pers. | noburbulē | noburbulējat | noburbulēji | noburbulējāt | noburbulēsi | noburbulēsiet, noburbulēsit |
| 3. pers. | noburbulē | noburbulēja | noburbulēs | |||
Pavēles izteiksme: noburbulē (vsk. 2. pers.), noburbulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: noburbulējot (tag.), noburbulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: noburbulētu
Vajadzības izteiksme: jānoburbulē
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja tu esi akacī, tad vairs laukā netiec, taisnā ceļā noburbulē ellē.
- Sulains tik kaut ko neadekvātu noburbulē bārdā, skaidrības nekādas.
- Vietējie iedzīvotāji Saņjā nerunā angliski, kāds kaut ko cenšas noburbulēt krieviski, bet nu arī diezgan nesaprotami.
- Tad, kad pasaki, ir reizes, kad pretī raugās cilvēks, kas noburbulē neveiklu " paldies", bet tā, it kā tas būtu izvilkts cauri gaļas maļamajai mašīnai, vai atbilde ir tāda, it kā tu būtu pliķi iecirtis sejā.