nobultēt
nobultēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nobultēju | nobultējam | nobultēju | nobultējām | nobultēšu | nobultēsim |
| 2. pers. | nobultē | nobultējat | nobultēji | nobultējāt | nobultēsi | nobultēsiet, nobultēsit |
| 3. pers. | nobultē | nobultēja | nobultēs | |||
Pavēles izteiksme: nobultē (vsk. 2. pers.), nobultējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nobultējot (tag.), nobultēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nobultētu
Vajadzības izteiksme: jānobultē
Cieši, stingri aizbultēt, parasti ar vairākām bultām.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šķiet, Rīga viņas priekšā aizvērusi, aizslēgusi, nobultējusi it visas durvis.
- Bargs izrādījās Ziemelis, zemes vārtus atceļam aizcēla priekšā, aizcirta, aizslēdza, nobultēja.
- Gadodies akas , kam vāks ciešāk par pagraba durvīm nobultēts
- Jurģu rītā itin agri uz visām istabas durvīm jāsavelk lietuvēna krusti , un pēc tam tās stingri jānobultē
- Viens vērs vaļā vārtu vienu pusi, otrs - otru, bet trešais, kad mēs vārtus aiztaisām, nobultēs tos ar mietu, lai no ārpuses tos neatvērtu.