nobīlis1
nobīlis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | nobīlis | nobīļi |
| Ģen. | nobīļa | nobīļu |
| Dat. | nobīlim | nobīļiem |
| Akuz. | nobīli | nobīļus |
| Lok. | nobīlī | nobīļos |
Pēkšņas, īslaicīgas, parasti stipras, bailes.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sīkais kaimiņu krančelis to drīzāk izdarīja aiz nobīļa un pārdzīvojumiem par jezgošanos pagalmā…
- Joprojām es cerēju, ka viss beigsies ar smiekliem, vieglu nobīli un taisnošanos.
- Tūna kungs nobālēja un nobīlī atsprāga atpakaļ, it kā rācija varētu rēkdama mesties viņam virsū.
- Miroņa seja sāpēs bija sašķobīta, tajā gluži kā ar ciļņspiedi bija iemūžināta izbrīna un nobīļa izteiksme.
- Apšļāca ar ūdeni un nobīli.