nervozēt
nervozēt 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nervozēju | nervozējam | nervozēju | nervozējām | nervozēšu | nervozēsim |
| 2. pers. | nervozē | nervozējat | nervozēji | nervozējāt | nervozēsi | nervozēsiet, nervozēsit |
| 3. pers. | nervozē | nervozēja | nervozēs | |||
Pavēles izteiksme: nervozē (vsk. 2. pers.), nervozējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nervozējot (tag.), nervozēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nervozētu
Vajadzības izteiksme: jānervozē
1.intransitīvs Būt psihiskā stāvoklī, kam raksturīgs pārmērīgs jūtīgums, afekti, neiecietība, motoriska nemiers.
2.transitīvs Uztraukt, satraukt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mazliet nervozējām, tāpēc ielaidām divus vājus vārtus no stūra sitieniem.
- Sievietei palūgts nomierināties un nenervozēt, tikmēr mazgadīgā meitenīte sākusi raudāt.
- Ar mani ir tā – ja nervozēju, man negribas ēst.
- Lai tā viņa vecene nervozē — kāpēc viņa šim nav vajadzīga.
- Mani tikai nervozē doma, ka kaut kas varētu noiet greizi.