nervozums
nervozums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | nervozums | nervozumi |
| Ģen. | nervozuma | nervozumu |
| Dat. | nervozumam | nervozumiem |
| Akuz. | nervozumu | nervozumus |
| Lok. | nervozumā | nervozumos |
1.Vispārināta īpašība → nervozs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → nervozs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņu acīs parādījās melanholija un nervozums, skanēja beidzamie jautājumi un nejēdzīgi lūgumi.
- Pēc tam jau lēnām sākas tāda kā lejupslīde, parādās lieks nervozums, neiecietība.
- Pirmkārt, atklātu savu lielo interesi, otrkārt, rakstura vājumu, nepacietību, nervozumu.
- Asju mocīja vecā vaina — nervozums kājās.
- Tas nervozums viņam drusku traucēja.