murmulis
murmulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | murmulis | murmuļi |
| Ģen. | murmuļa | murmuļu |
| Dat. | murmulim | murmuļiem |
| Akuz. | murmuli | murmuļus |
| Lok. | murmulī | murmuļos |
murmelis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
[ME ]
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | murmelis | murmeļi |
| Ģen. | murmeļa | murmeļu |
| Dat. | murmelim | murmeļiem |
| Akuz. | murmeli | murmeļus |
| Lok. | murmelī | murmeļos |
1.Cilvēks, kas neskaidri, nesaprotami runā.
2.Gļēvs, neizdarīgs, arī pļāpīgs cilvēks.
2.1.pārnestā nozīmē Nevarīgs dzīvnieks.
6.apvidvārds, ironiska ekspresīvā nokrāsa Kāds, kas izrunājas.
7.apvidvārds Iesauka nekaunīgam cilvēkam.
8.apvidvārds Kāds raudzēts maisījums.
Avoti: LLVV, MalV, LME, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šim murmulim, kas gatavs piedot meitenei, kura viņu pametusi?
- Tas ir nožēlojami atrasties tādu, atvainojos, slinķu, murmuļu redzeslokā.
- „Atver taču logu, murmuli tāds!”
- Es to nejautāju tev, murmuli, bet…
- – Tavas mammas nav mājās, murmuli.