muciens
muciens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | muciens | mucieni |
| Ģen. | muciena | mucienu |
| Dat. | mucienam | mucieniem |
| Akuz. | mucienu | mucienus |
| Lok. | mucienā | mucienos |
Vienreizēja paveikta darbība → mukt1.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Brēmans, slēpdams to pat no sevis, bija instinktīvi sakustējies nopakaļ Lavīzes mucienam ārā, izbijies, ka viņa aizšvirkstēs prom, nevis vien ārā pa durvīm, bēgot no nesaskaņas starp viena gribu un darīšanu un otra negribu un nedarīšanu, bet aizbēgs mūža bēdzienā, ka Lavīze viņu pametīs kā mājlopu, kurš no neaprūpes nomirs badā.