mironīgs
Lietojuma biežums :
mironīgs īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | mironīgs | mironīgi |
| Ģen. | mironīga | mironīgu |
| Dat. | mironīgam | mironīgiem |
| Akuz. | mironīgu | mironīgus |
| Lok. | mironīgā | mironīgos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| mironīga | mironīgas |
| mironīgas | mironīgu |
| mironīgai | mironīgām |
| mironīgu | mironīgas |
| mironīgā | mironīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | mironīgais | mironīgie |
| Ģen. | mironīgā | mironīgo |
| Dat. | mironīgajam | mironīgajiem |
| Akuz. | mironīgo | mironīgos |
| Lok. | mironīgajā | mironīgajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| mironīgā | mironīgās |
| mironīgās | mironīgo |
| mironīgajai | mironīgajām |
| mironīgo | mironīgās |
| mironīgajā | mironīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
mironīgi apstākļa vārds
Raksturīgs mirušam cilvēkam.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Iedomājieties, pats mazākais vienam visas četrdesmit trīs minūtes tomēr nav pielēkušas, — mironīgā balsī Ģedis pasūkstījās.
- Kaut gan pati Viļņa patiešām nav visa pasaule — šīs tukšās, naksnīgās ielas, mironīgās neona ugunis un blāvā mijkrēšļa mīkla.
- Lauku bērniem svešajā, oficiālajā telpā stāvēja sasmacis gaiss, strinkšķošas neona spuldzes izstaroja mironīgu gaismu — vai kāds brīnums, ka viena meitenīte pēkšņi sagrīļojās un nogāzās uz grīdas.
- kuru vēl nemaz neesmu redzējis; Ģedis pats sevi ir noguldījis uz upuraltāra, viņš spēlē patieso noslēpumu par skatieniem, par Viļņas trulo failu un par briesmām, es laikam raudu, jo esmu sapratis: man visi ir jāglābj — no skatieniem, no pazušanas, no prusakiem ( tur jau tie rāpo Ģedim starp pirkstiem: milzum daudz aizsmakušu un nesaderīgu nošu), Ģedis to nospēlēja un parādīja, kā pazūd dvēsele, kā no tās nekas nepaliek pāri — tikai spiedzoņa, bļāvieni, vājprāts, mironīga ekstāze un haoss: tā Ģedis ir iztēlojies mūžīgo Viļņas pokeru.
- Droši vien mūs glāba tikai baznīcas, vispirms pa ceļam uz Gorķeni, Gorkija ielu, — Universitātes Lielajā pagalmā aptukusī abu Sv. Jāņu fasāde, tik monumentāla, ka Komunistiskās partijas vēsture un tās pasniedzēja vienmēr šķita mazliet par pasaulīgu — tik komiska, ar biezi nopūderētu, nedabīgi sārtu, mironīgu seju, un, ja vēl no presbiterijas puses paskatīsies augšup un ieraudzīsi divus eņģeļus, kas sēž uz dzegas, kājas pār malu pārkarinājuši, tad boļševiku marasms vispār liksies ar šo pasauli nesaistīts, pat vēl vairāk — absolūti transcendentāls, nereāls, nesasniedzams, bet eņģeļi — tie gan ir tepat, un arī Dievam vajadzētu būt daudz tuvāk nekā Ļeņinam, kurš kaut kur tālu, tālu, mitoloģiskajā Maskavā, guļ stikla zārkā, savā nedzīvajā ķetnā sažņaudzis piecpadsmit rūķīšus, piecpadsmit sociālistiskās republikas, un gaida princesi baltā zirgā, ilgodamies pēc pēdējā, saldā nāves skūpsta...