mirguļot
mirguļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | mirguļoju | mirguļojam | mirguļoju | mirguļojām | mirguļošu | mirguļosim |
| 2. pers. | mirguļo | mirguļojat | mirguļoji | mirguļojāt | mirguļosi | mirguļosiet, mirguļosit |
| 3. pers. | mirguļo | mirguļoja | mirguļos | |||
Pavēles izteiksme: mirguļo (vsk. 2. pers.), mirguļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: mirguļojot (tag.), mirguļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: mirguļotu
Vajadzības izteiksme: jāmirguļo
1.Mirgot1.
2.Mirgot2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tur lejā, cauri aizkariem, visticamāk, mirguļoja sveces liesma.
- Dažviet ceļš nebija apgaismots, un uz melnā seguma mirguļoja ūdens.
- Zilajās liesmās tā dreb kā bargā ziemā nosalis suns un viegli mirguļo.
- Sarkanu ķieģeļu viesistabā kurējās kamīns, uguns atspīdumi līksmi mirguļoja uz sienām.
- Auss ļipiņā mirguļoja mazs auskariņš, bet ap kaklu apliktā ķēdīte drebēja.