mežainis
mežainis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mežainis | mežaiņi |
| Ģen. | mežaiņa | mežaiņu |
| Dat. | mežainim | mežaiņiem |
| Akuz. | mežaini | mežaiņus |
| Lok. | mežainī | mežaiņos |
1.joma: mitoloģija Austrumslāvu mitoloģijā – meža gars, cilvēkam līdzīga būtne, kas mīt mežā un sargā kokus un meža zvērus.
2.Liels, plēsīgs meža dzīvnieks (parasti vilks, lācis).
3.Meža iedzīvotājs, tāds, kuram māja ir meža vidū vai ielokā; arī tāds, kas dzīvo zemnīcā mežā.
Avoti: PmV, LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- «mežainis: neiztiek pat bez vadātāja, mežaiņa ( « ?»
- Dailes teātra Mazajā zālē būs skatāms A.Čehova „ Mežainis” ( rež.
- Soņa ( A. Čehova " Mežainis", Valmieras drāmas teātrī, 2012)
- Mūsu plakātu mežainim ir tāda tipiska Ķīšezera krastmalnieka gaita, stāja un runa.
- Ak, pie mežaiņa viņus, šos pārdzimteņus, no tiem labāk tālāk.