manierīgums
manierīgums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | manierīgums | manierīgumi |
| Ģen. | manierīguma | manierīgumu |
| Dat. | manierīgumam | manierīgumiem |
| Akuz. | manierīgumu | manierīgumus |
| Lok. | manierīgumā | manierīgumos |
1.Vispārināta īpašība → manierīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme; manierība1.
2.Vispārināta īpašība → manierīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme; manierība2.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Par spīti tam, ka vienmēr bija izvēlīga, izsmalcināta līdz pat manierīgumam.
- Sirsnīgi fatālajā pašapzinīgumā aizkustina Dārtas Danevičas Eleonora – caur eksaltēto manierīgumu un uzstājīgo temperamentu reizē nolasāms arī dramatisks sievietes liktenis.
- Mani nepavisam neinteresē Moljēra laikmeta pētīšana, centieni atbildēt uz jautājumu, kāds ir tā laika manierīgums salīdzinājumā ar mūsdienām.
- Fridriha Milta glezniecība, kas aiz okeāna ieguva atzinību tikai šaurajā diasporas lokā, salīdzinājumā ar Latvijas posma smalko manierīgumu izmainījās ārkārtīgi spēcīgi.
- Ādamsona dzeju mēdz stilistiski saistīt ar dekadenci, baroku, rokoko vai jūgendstilu; tai raksturīgs estētiskums un manierīgums, dažkārt arī erotika.