mīkstulis
mīkstulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; lieto: retiLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mīkstulis | mīkstuļi |
| Ģen. | mīkstuļa | mīkstuļu |
| Dat. | mīkstulim | mīkstuļiem |
| Akuz. | mīkstuli | mīkstuļus |
| Lok. | mīkstulī | mīkstuļos |
mīkstule sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mīkstule | mīkstules |
| Ģen. | mīkstules | mīkstuļu |
| Dat. | mīkstulei | mīkstulēm |
| Akuz. | mīkstuli | mīkstules |
| Lok. | mīkstulē | mīkstulēs |
1.Mīkstulīgs cilvēks.
2.novecojis Gliemis.
3.apvidvārds Izmircis dzīvs radījums.
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jo pret citiem labi izturas tikai muļķi, kuri nesaprot, ka par sevi jādomā, un mīkstuļi, kuri neprot sevi aizstāvēt.
- Nejutu pat negantu prieku, kad nākamajā dienā, dejojot izrādē, kur šim mīkstulim bija jāvirpuļo ar pīķi rokā, viņš nogāzās un salauza pīķi, ieraudzījis mani sēžam pirmajā rindā un sirdsšķīsti smaidām.