mīņāt
mīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | mīņāju | mīņājam | mīņāju | mīņājām | mīņāšu | mīņāsim |
2. pers. | mīņā | mīņājat | mīņāji | mīņājāt | mīņāsi | mīņāsiet, mīņāsit |
3. pers. | mīņā | mīņāja | mīņās |
Pavēles izteiksme: mīņā (vsk. 2. pers.), mīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: mīņājot (tag.), mīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: mīņātu
Vajadzības izteiksme: jāmīņā
1.Vairākkārt spiest, skart (ko) ar kājām, parasti ejot, staigājot; mīdīt1.
1.1.Vairākkārt staigājot, kāpjot virsū, bojāt, daļēji iznīcināt (ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- „Iedomājies, es atbraucu mājās un mīņāju viņam taciņas.
- Mēs, bērni, sienu mīņājām līdz pagurumam, bet toties nakti varējām gulēt šķūņaugšā, smaržīgajā sienā.
- Endrjū ar visu savu spēku met sunīti lejā pa trepēm, mīņā ar kājām, bet viņa brālis to visu filmē.
- Līdz ar priecīgo satraukumu, ka somā atkal ieguls grāmatu un kalendāru jaunumi, cilvēki, sniegainās kājas mīņādami, cits citam čukstēja - došot arī eglīšu svecītes.
- Labi, ka Mudītes māte, daudz neminstinoties, tvēra pie senatnīgā durvju kliņķa, citādi mēs abas šajā brīdī ilgi mīņātos neizlēmībā – uz kuru pusi doties.