luncināt
luncināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | luncinu | luncinām | luncināju | luncinājām | luncināšu | luncināsim |
| 2. pers. | luncini | luncināt | luncināji | luncinājāt | luncināsi | luncināsiet, luncināsit |
| 3. pers. | luncina | luncināja | luncinās | |||
Pavēles izteiksme: luncini (vsk. 2. pers.), lunciniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: luncinot (tag.), luncināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: luncinātu
Vajadzības izteiksme: jāluncina
Kustināt asti uz vienu un otru pusi (parasti par suni).
Stabili vārdu savienojumiLuncināt asti.
- Luncināt asti žargonisms — pazemīgi izpatikt
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Suns neluncināja asti, bet pašcieņas pilns skatījās saimniekā un atnācējā.
- Būdā, priecīgi smilkstēdams un asti luncinādams, Jēkaupiņu sagaidīja Piķis.
- Tur man pienāca jauks sunītis, kas sāka luncināt asti.
- Tiklīdz suni pasaucām vārdā, tas pārstāja riet un sāka luncināt asti.
- Suniskojies ošņātāju pāris ņurd un luncina asti, lai gan tās nav.