lucis
lucis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | lucis | luči |
| Ģen. | luča | luču |
| Dat. | lucim | lučiem |
| Akuz. | luci | lučus |
| Lok. | lucī | lučos |
1.Lucītis3 – neliela asarveidīgo kārtas jūras zivs ar garenu, gļotām klātu, slaidi konisku ķermeni, strupu galvu un platu muti, kurā ir koniski zobi vairākās rindās.
2.Vēdzele ("Lota lota", senāk "Lota vulgaris").
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- pati, kā viņa smēja, gandrīz par žāvētu luci palika.
- Luči pa to caurumu iziet laukā, ja durvis ir vaļā.
- Tām ir motoriņš, kādi tīkli, kāds luču murds.
- Gunta pagāja Lucim pretī, apņēma viņu ar rokām, papurināja.
- Tālāk skolas kalpotājus Luču, Šillingu un Ozolingu, kuri gādāja par kārtību un tīrību skolas telpās.