līkšņa1
līkšņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | līkšņa | līkšņas |
| Ģen. | līkšņas | līkšņu |
| Dat. | līkšņai | līkšņām |
| Akuz. | līkšņu | līkšņas |
| Lok. | līkšņā | līkšņās |
1.Staigna, slapja pļava, kas izveidojusies, pilnīgi vai daļēji pārpurvojoties ezeram.
2.Bieza, cieši saaugušu ūdensaugu kārta, kas klāj ūdens virsmu; slīkšņa.
3.novecojis Staigns purvs.
Avoti: LLVV, LE
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā, piemēram, aizauguša ezera purvaino krastu Vidzemē lielākoties sauc par lēsu, Kurzemē par puopi, Lejaskurzemē par līkņu, Vidzemes Centrālajā augstienē par līkšņu, Latgalē – par ļūnu ( Šuško 1994, 36–37).
- Šajā grupā jāiekļauj arī daudzie apelatīvi, kas apzīmē purvainu ezera krastu, aizaugušu, staignu ezermalu: lēvenis, lē ¶ za, līguotne, līkņa, līkņājs, līkšņa, lingrūņas, līsmenis, luga, ļava, ļuga, ļuvenis, palēpene, paļas, paļi, stiegna, straigniens.
- Atkal pamazām atkāpjos no ezera un velku arī šo uz līkšņu.
- Kausēju pievikdams un palaizdams makšķeri , kamēr dabonu arī trešo uz līkšņas.
- Te uzreiz taisni man pretī līkšņā netālu no atkusušās ezera malas sāk griezties.