līkņāt
līkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | līkņāju | līkņājam | līkņāju | līkņājām | līkņāšu | līkņāsim |
| 2. pers. | līkņā | līkņājat | līkņāji | līkņājāt | līkņāsi | līkņāsiet, līkņāsit |
| 3. pers. | līkņā | līkņāja | līkņās | |||
Pavēles izteiksme: līkņā (vsk. 2. pers.), līkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: līkņājot (tag.), līkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: līkņātu
Vajadzības izteiksme: jālīkņā
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš esot redzējis kādu cilvēku, kurš līkņāja gar automašīnu radiatoriem.
- Kāds, gluži pretēji, visu vasaru līkņā pa dobēm.
- Ārā bija nomācies, tālāk sakņudārzā kā vienmēr varēja redzēt līkņājam vecmāmiņu.
- Tagad Džespers var beigt līkņāt pār Bolligeru kā tāds noraudājies sievišķis.”
- Uz balkona tusnīgi līkņā kāds stāvs, nojaušams – kungs.