knakšķēt
knakšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | knakšķu | knakšķam | knakšķēju | knakšķējām | knakšķēšu | knakšķēsim |
| 2. pers. | knakšķi | knakšķat | knakšķēji | knakšķējāt | knakšķēsi | knakšķēsiet, knakšķēsit |
| 3. pers. | knakšķ | knakšķēja | knakšķēs | |||
Pavēles izteiksme: knakšķi (vsk. 2. pers.), knakšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: knakšķot (tag.), knakšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: knakšķētu
Vajadzības izteiksme: jāknakšķ
Radīt īslaicīgu, paasu troksni (piemēram, par nelieliem priekšmetiem, kas lūst vai atsitas pret ko cietu, arī par plaisājošu koku, ledu); atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Visi letiņi klusējot plūc sēnes, ka knakšķ vien.
- Zirgu pakavi knakšķēja pret salnas sastindzinātajiem kukuržņiem, no jātnieku mutēm cēlās silta dvaša.
- Tāpēc mums jārauj sēnes, ka knakšķ vien. Aši, naigi, naski un tamlīdzīgi...
- Klusu pieplokam saviem truļu galdiņiem un tik kustam klusumā uz priekšu, ka sēņu kātiņi knakšķ vien.
- Andžs airējas tā, ka plaukstu locītavas un elkoņi knakšķ un pēc mirkļa ir klāt, bet skuķim galva jau zem ūdens.