knaibīt
knaibīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | knaibu | knaibām | knaibīju | knaibījām | knaibīšu | knaibīsim |
| 2. pers. | knaibi | knaibāt | knaibīji | knaibījāt | knaibīsi | knaibīsiet, knaibīsit |
| 3. pers. | knaiba | knaibīja | knaibīs | |||
Pavēles izteiksme: knaibi (vsk. 2. pers.), knaibiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: knaibot (tag.), knaibīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: knaibītu
Vajadzības izteiksme: jāknaiba
2.Vairākkārt, arī ilgāku laiku kniebt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- SKOLOTĀJS ( knaibīdams degunu): Vai es drīkstu jūs noskūpstīt?
- — Ko tad, ja arī es sākšu tevi knaibīt?
- Raustīja jauno krūšturi, knaibīja augumu sarkanu un nespēja mitēties.
- Ar rokām viņa knaibīja ceļgalus, kas bija palīduši laukā no tērpa apakšas.
- Arī šim bērnam viņa, dusmu vadīta, ar rokām spieda un knaibīja seju.