klaukšēt
klaukšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klaukšu | klaukšam | klaukšēju | klaukšējām | klaukšēšu | klaukšēsim |
| 2. pers. | klaukši | klaukšat | klaukšēji | klaukšējāt | klaukšēsi | klaukšēsiet, klaukšēsit |
| 3. pers. | klaukš | klaukšēja | klaukšēs | |||
Pavēles izteiksme: klaukši (vsk. 2. pers.), klaukšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klaukšot (tag.), klaukšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klaukšētu
Vajadzības izteiksme: jāklaukš
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izlikos, ka klusi un mierīgi guļu, tad pēkšņi — klaukš — ar zobiem!
- Šis taču patiesi nokodīs mednieku, cilvēki savā starpā spriedelēja, mednieks par vāju, lai spētu viņu pieveikt, kas nu liels šī mednieka slava — klaukš ar zobiem, un vairs nav, bet reizē ar mednieku — arī samaksa.
- Spriguļi klaukš!
- Vācietis paķēris savu rungu un nu tik sit tam tēlam, ka klaukš vien. Pēc brītiņa visi redzējuši kādu kamolu aizveļamies uz rijas krāsns pusi un ieveļamies rijas bedrē.
- To “ klaukš, klaukš” dzirdu biežāk nekā viņa balsi.