klaigalēt
Lietojuma biežums :
klaigalēt apvidvārds
1.Klaigāt.
2.Radīt raksturīgas, samērā skaļas skaņas (par dažiem putniem).
Avoti: KiV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Taču šī viņa bērnības, viņa muižas undīņu pasaka šajā naktī izbeidzās uz visiem laikiem, jo šonakt vēma ne tikai saindējušies zviedri un ne tikai pārbijusies Ona Kotrīna, bet arī Benkartēns, bet viņu jau varēja saprast – lai arī līķus ar vienīgo roku, kurā briesmas bija iesvēlušas pārsteidzošu spēku, kapāja Jons Kareivis, bet tieši puisim nācās tos pieturēt un saskaldītos gabalus kraut maisos, jo tā bija vieglāk nekā staipīties ar veseliem; un tad likt akmeņus, nosaitēt, airēt laivu uz ezera viduci, un tā vairākas reizes, un kopīgiem spēkiem gāzt tos pleķainos, pilošos maisus ezera ūdeņos, kur tie, akmeņu lejup vilkti, klusi burbuļus laizdami, nogrima, kamēr gaisma jau pamazām ausa un žēlabaini sāka klaigalēt pirmie rīta putni, un, ja vēlāk, pēc daudziem gadiem, Jonam Ankantam, jau sen Benkartēna palamu zaudējušam, kāds pajautātu, tad viņš teiktu, ka tieši tas viņam visvairāk iespiedies prātā no šīs nakts – nevis drausmīgie kauli, miesa, mēnesgaismā zaigojošās zarnas un atcirstie locekļi, bet gan tie vienā mirklī iznīkstošie, savādie burbuļi un klusie virpuļi uz ūdens virsmas; un šie burbuļi bija vienīgais, kas atlika no sešiem zviedriem, no Tūres Tibelija Magnusona, no Karstena, kurš drusku mācēja poliski, un četriem pārējiem, kuru vārdus viņi tā arī nekad neiegaumēja un kurus tuvinieki sāks apraudāt tikai pēc vairākiem,