klačīgs
klačīgs īpašības vārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | klačīgs | klačīgi |
| Ģen. | klačīga | klačīgu |
| Dat. | klačīgam | klačīgiem |
| Akuz. | klačīgu | klačīgus |
| Lok. | klačīgā | klačīgos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| klačīga | klačīgas |
| klačīgas | klačīgu |
| klačīgai | klačīgām |
| klačīgu | klačīgas |
| klačīgā | klačīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | klačīgais | klačīgie |
| Ģen. | klačīgā | klačīgo |
| Dat. | klačīgajam | klačīgajiem |
| Akuz. | klačīgo | klačīgos |
| Lok. | klačīgajā | klačīgajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| klačīgā | klačīgās |
| klačīgās | klačīgo |
| klačīgajai | klačīgajām |
| klačīgo | klačīgās |
| klačīgajā | klačīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
klačīgi apstākļa vārds
Tāds, kas mēdz tenkot; arī tāds, kas mēdz sūdzēties; arī pļāpīgs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā šķita pārāk sievišķīga , klačīga
- Strādīga, izpalīdzīga, labestīga, runātīga, bet ne klačīga, drīzāk laba stāstītāja, vietas zinātāja.
- Viņš ir pārāk klačīgs, un neuzticams, lai kāds ar viņu sadarbotos, iedurs dunci mugurā pie pirmās izdevības, ļoti netīkams personāžs, ne jau tāpēc to saku, ka viņš tur sakašķējies ar visu administrāciju, un lielāko daļu deputātiem, bet tāpēc, ka viņš tāds ir, lielīgs, kaut gan viņam lielīties nav ar ko ....
- Tad, kad viņa par to cīnās, beigās izrādās, ka Trīne ir gan slinka, gan klačīga.
- Piemēram, Ketrīnas Todas Beilijas runu es uzskatu ārvalsts amatpersonai krietni par klačīgu, aptuvenu, interesēs nevis ieinteresētībā balstītu, taču būtu galīgi stulbi apgalvot, ka pamattēzēs viņai nebija pamata teikt to, ko viņa pateica.