kaulēt1
Lietojuma biežums :
kaulēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | kaulēju | kaulējam | kaulēju | kaulējām | kaulēšu | kaulēsim |
2. pers. | kaulē | kaulējat | kaulēji | kaulējāt | kaulēsi | kaulēsiet, kaulēsit |
3. pers. | kaulē | kaulēja | kaulēs |
Pavēles izteiksme: kaulē (vsk. 2. pers.), kaulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: kaulējot (tag.), kaulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: kaulētu
Vajadzības izteiksme: jākaulē
Lūgt, prasīt (ko), parasti neatlaidīgi, uzmācīgi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Cvirka, kā zināms, bijis ļoti nabadzīgs, neviens sākumā viņa stāstus nepirka, viņš staigāja izkāmējis, bieži sēdēja kokā, kaulēdams no garāmgājējiem speķi.
- Par šādu savu vēlēšanos vecākiem viņš nestāstīja, tikai pastāvīgi no viņiem kaulēja kapeikas tievajām vaska svecēm, bet, nesaņēmis tās ar labu, izzaga no kabatām vai somiņām.
- Tas ir tiešs citāts bez komentāriem, bet vispār laikabiedri slavējuši Jagaiļa dāsnumu, jo viņš prasītājiem vienmēr dāvināja, kas prasīts, vai vismaz pusi, tad nu prasītāji iemācījās kaulēt divkārt vairāk, lai dabūtu, cik grib.
- Tā nu stāv Žīgimants Lielajā ielā, vemj kā traks, itāļu vijolnieks aiz muguras čīgā, lietuvji plūst garām kā utis, puņķojas, grašus kaulē, bet Žīgimants skatās, un viņam liekas, ka paša vēmekļi izskatās karaliski — zaļi ar zelta dzīsliņām.
- Jūs iegriezāties kurpnieka būdiņā un devāt viņam salabot un nospodrināt savus apavus, un, kamēr viņš, kuldams visādus niekus, darīja savu darbu, jūs basām sēdējāt uz maziņa, ar melnu, saplaisājušu ādu apsista krēsliņa un vērojāt: tur, re, stiepj grozus prāvas, veselīgas laucinieces, krūtis kā siera maišeļi, tur jūsu bērni, kuri nes sabuktētus spaiņus, lodā zirgiem zem astes un lasa kopā apaļos, zaļos un kūpošos mēslu kunkuļus, kurus tik labprāt kaulē iekšā jūsu cūkas, tur akls muzikants pavisam bezgodīgi staipa ermoņikas, sēdēdams krēslā cēli kā ķēniņš, te viltus pravietis izkliedz nesaprotamus lāstus un aicina pūli pievienoties viņa kopienai, kura dzīvojot upes viņā krastā, tur jau saniknoti vīri spārda kabatzagli, kas pieķerts aiz rokas, bet šis gul dubļos, ar rokām apķēris galvu, žogmalē nostiepies līdz nāvei piedzēries ubags ar piepampušu seju kā govs aknas, bet viņam ap muti tekalē mušas, vīrišķīga sieva grib nokaulēt raibspalvas gaili, bet večiņa pārdevēja saujā ņirdz par pircējas ūsām, jauns puisis kaut ko čukst ausī meitai ar pastulbu ģīmi, kura sēž ratos, un bāž roku viņai zem lindrakiem, mēģinādams iekniebt ciskā, niķīgs zirgs izraujas saimniekam no rokām un ar brīvi nokārušos pavadu zviegdams sklābiņiem izlēkšo pa vārtiem, bet īpašnieks stāv un skatās, muti iepletis, pie tirgus vārtiem piestājas lepni rati, no kuriem kāpj vaskains vecis,