karakalps
karakalps vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; vēsturisksLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | karakalps | karakalpi |
| Ģen. | karakalpa | karakalpu |
| Dat. | karakalpam | karakalpiem |
| Akuz. | karakalpu | karakalpus |
| Lok. | karakalpā | karakalpos |
1.Viduslaikos – bruņinieka pavadonis; vēlāk – algots kareivis; kara kalps.
1.1.Latvijā 9.-13. gs. – algotnis, brīvprātīgs profesionāls karavīrs, kurš par dienestu saņēma noteiktu atlīdzību.
Avoti: LLVV, VjV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā vietā zviedriem lojālie muižnieki ar saviem karakalpiem pulcējās Rīgas aizstāvībai.
- Ar Daugavpils komtura piekrišanu Ludzas pili pārvaldīja kāds Rēzeknes fogta nozīmēts karakalps.
- Arī Uldis Anže šauro iespēju robežās saistīja uzmanību kā tumsonīgais karakalps Skudrītis.
- Ja pavaicāsim kādam karakalpam: “ Kāda jums vajadzība aplenkt šo cietoksni?”
- Pēteris metās aizstāvēt Jēzu un iecirta karakalpam ausī.