jaunkriticisms
jaunkriticisms
20. gs. 30. un 40. gados ASV literatūrzinātnē dominējošs virziens, kas uzsver nostādni, ka literārs teksts ir autonoms un tāpēc lasāms, tam neuztiepjot nekādas biogrāfiskas vai citādas interpolācijas no malas, toties visā pilnībā respektējot tā valodisko struktūru.
Avoti: IdV