izurkņāt
izurkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izurkņāju | izurkņājam | izurkņāju | izurkņājām | izurkņāšu | izurkņāsim |
| 2. pers. | izurkņā | izurkņājat | izurkņāji | izurkņājāt | izurkņāsi | izurkņāsiet, izurkņāsit |
| 3. pers. | izurkņā | izurkņāja | izurkņās | |||
Pavēles izteiksme: izurkņā (vsk. 2. pers.), izurkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izurkņājot (tag.), izurkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izurkņātu
Vajadzības izteiksme: jāizurkņā
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja pavasara rītā vabulītes izurkņājušas celiņus , tad jūrā izdevusies laba reņģu zveja
- No pīpes izurkņājis vienu zelta dukātu , tad otru , trešu , ceturtu