iztvīkums
iztvīkums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: retiLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | iztvīkums | iztvīkumi |
| Ģen. | iztvīkuma | iztvīkumu |
| Dat. | iztvīkumam | iztvīkumiem |
| Akuz. | iztvīkumu | iztvīkumus |
| Lok. | iztvīkumā | iztvīkumos |
Rezultāts → iztvīkt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es stāvēju uz sliekšņa un vēroju šo iztvīkumu.
- 1908. gada 19. martā viņš no Pēterpils raksta māsai Marijai: " Ja cilvēki sajustu slāpes, iztvīkumu garīgu, un prastu to dzesēt pie skaidrā mākslas avota, viņi būtu mūžīgi jauni un spirgti.