izspļaut
izspļaut 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izspļauju | izspļaujam | izspļāvu | izspļāvām | izspļaušu | izspļausim |
| 2. pers. | izspļauj | izspļaujat | izspļāvi | izspļāvāt | izspļausi | izspļausiet, izspļausit |
| 3. pers. | izspļauj | izspļāva | izspļaus | |||
Pavēles izteiksme: izspļauj (vsk. 2. pers.), izspļaujiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izspļaujot (tag.), izspļaušot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izspļautu
Vajadzības izteiksme: jāizspļauj
1.Ar spļāvienu izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.).
1.1.intransitīvs Izdarīt spļāvienu.
1.2.pārnestā nozīmē Spēji izvadīt, izmest (no sevis) – par ierīcēm.
1.3.pārnestā nozīmē; parasti formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta); parasti kopā ar: "kā" Pilnīgi līdzīgs (parasti pēc izskata).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tīrīšanas liekā zobu pasta jāizspļauj, taču ieteicams muti neskalot.
- Nekas tomēr nenotika, bezzobu valis mūs bija izspļāvis un aizmirsis.
- Pret viņa krūtīm pavērsās septiņi šauteņu stobri un izspļāva septiņas lodes.
- Viņš gan vienu pupiņu pamēģina, tomēr tad atkal izspļauj šķīvī.
- – viņš paziņoja, cenšoties izspļaut no mutes tur sabirušos mēslus.