izprovocēt
izprovocēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izprovocēju | izprovocējam | izprovocēju | izprovocējām | izprovocēšu | izprovocēsim |
| 2. pers. | izprovocē | izprovocējat | izprovocēji | izprovocējāt | izprovocēsi | izprovocēsiet, izprovocēsit |
| 3. pers. | izprovocē | izprovocēja | izprovocēs | |||
Pavēles izteiksme: izprovocē (vsk. 2. pers.), izprovocējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izprovocējot (tag.), izprovocēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izprovocētu
Vajadzības izteiksme: jāizprovocē
1.Provocējot panākt, ka (kāds) sāk rīkoties, runāt.
1.1.Provocējot panākt, ka rodas (kāds stāvoklis, darbība).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tiesa konstatēja, ka cietušais bijis dzērumā un pats izprovocējis konfliktu.
- Kas zina, kādas domas, kādus darbus tas varētu izprovocēt?!
- Mīts: sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru.
- Es negribēju būt rupjš, es tikai gribēju jūs izprovocēt."
- Neracionālas bailes un to izprovocēta agresija nav labākais padomdevējs nevienā situācijā.