izprašņāt
izprašņāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izprašņāju | izprašņājam | izprašņāju | izprašņājām | izprašņāšu | izprašņāsim |
| 2. pers. | izprašņā | izprašņājat | izprašņāji | izprašņājāt | izprašņāsi | izprašņāsiet, izprašņāsit |
| 3. pers. | izprašņā | izprašņāja | izprašņās | |||
Pavēles izteiksme: izprašņā (vsk. 2. pers.), izprašņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izprašņājot (tag.), izprašņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izprašņātu
Vajadzības izteiksme: jāizprašņā
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vadītājs nebeidza vien mani izprašņāt un mana atbilde bija vieglprātīgi smiekli.
- "De facto" vēlējās detalizēti izprašņāt mēru par šo jautājumu.
- Neviens viņu neizprašņāja par pulksteņiem nedz vakarā, nedz nākamajā rītā.
- Varētu aiziet, bet gandrīz vai tīkami, ka māsa izprašņā.
- es nebūt negribu tevi tagad kaut kā tirdīt vai izprašņāt.