izplūkt
izplūkt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izplūcu | izplūcam | izplūcu | izplūcām | izplūkšu | izplūksim |
| 2. pers. | izplūc | izplūcat | izplūci | izplūcāt | izplūksi | izplūksiet, izplūksit |
| 3. pers. | izplūc | izplūca | izplūks | |||
Pavēles izteiksme: izplūc (vsk. 2. pers.), izplūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izplūcot (tag.), izplūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izplūktu
Vajadzības izteiksme: jāizplūc
1.Plūcot izvilkt, izplēst; plūcot padarīt retāku.
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ievāc spinātu ražu, izplūc ziednešus otrā un trešā gada skābenēm.
- Tas nebūt nenozīmē, ka vīriešiem uzacis jāizplūc tievu diedziņu formā.
- Vilnu trušiem izplūc ik pa 2—2,5 mēnešiem.
- — viņa piepeši iesaucās, ieraudzīdama, ka izplūkuši man mazu matu šķipsniņu.
- Trīs puiši ārā pie skolas izplūc zāli, kas saaugusi starp celiņa plāksnēm. "