izklupt
izklupt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izklūpu | izklūpam | izklupu | izklupām | izklupšu | izklupsim |
| 2. pers. | izklūpi | izklūpat | izklupi | izklupāt | izklupsi | izklupsiet, izklupsit |
| 3. pers. | izklūp | izklupa | izklups | |||
Pavēles izteiksme: izklūpi (vsk. 2. pers.), izklūpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izklūpot (tag.), izklupšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkluptu
Vajadzības izteiksme: jāizklūp
1.Ar klupienu izvirzīties (uz priekšu, sānis).
2.Klupšus izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
2.1.Klupšus izvirzīties cauri (kam), caur (ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es pasviedu segu sāņus un izklupu pa kajītes durvīm.
- Andželika pagriezās, smagi izklupa uz priekšu, kratīja dūri un izbāza no saviebtās mutes mēli.
- Beidzot krūmi padevās un viņš izklupa noskūtā zālienā, kurā stāvēja vienkārša vienmasta laiva ar trīsstūrainu buru.
- Es pirmais izklūpu laukā, ievelku gaisu un paskatos visapkārt, gluži kā no tiesas varētu ieraudzīt šo jaunveida šļūdoni.
- Beidzot saimniekam, tumsā sataustot rokturi, arī izdevās atvērt mazās durtiņas vārtos, un viņi abi kluptin izklupa ārā.